SEŠI NĀKOTNES PĪLĀRI LAIKA UPĒ

Pirmo reizi publicēts žurnāla Klubs 2011.gada novembra numurā

Sabiedrisko domu un sajūtu telpā krustām šķērsām savilktie emigrācijas, pensiju, novecošanas, ekonomikas tēmu pavedieni dziļākajā būtībā ir stāsts par mūsu saspringtajām attiecībām ar laika plūdumu. Laiks mums ir vienlaikus lielākais draugs un ienaidnieks. Katra nodzīvotās dienas beigās Latvijas iedzīvotāji ir iemācījušies kaut ko tādu, ko vakar nezināja, kāds uzņēmējs ir atradis jaunu noieta tirgu vai uzstādījis jaunu iekārtu, privātā sektora parādu apjoms ir samazinājies. Taču tāpat šīs dienas laikā valsts iedzīvotāju skaits samazinājies par ~70 cilvēkiem, galvenokārt uz ekonomiski aktīvā vecuma grupu rēķina, nu jau vairs ne tikai emigrācijas, bet arī deviņdesmito gadu sākuma dzimstības krituma dēļ.

Šīs tendences liks mums visiem pārvērtēt un pieskaņot mūsu dzīves plānus. Padziļināta informētība par ekonomisko un demogrāfisko procesu ietekmi uz sagaidāmo ienākumu plūsmu atlikušās dzīves gaitā (kāda nu kuram tā būs), apvienojumā ar tehnoloģiju izmaiņām, galu galā var palīdzēt nonākt pie ilglaicīga līdzsvara. Taču ceļš uz to būs emocionāli un ekonomiski sāpīgs. Tāpēc cilvēkiem, kuriem ir drusku vairāk nekā divdesmit vai trīsdesmit gadu, nekad nenāksies sūdzēties par to, ka dzīve ir garlaicīga, viņiem nāksies sūri grūti strādāt, lai uzturētu vecāko paaudzi, izaudzinātu savu bērnu pulciņu, veidotu nākotnes uzkrājumus. Mūsdienu tehnoloģijas nodrošinās, ka tas ir iespējams, taču brīvības savu ienākumu tērēšanā viņiem būs mazāk nekā dažu citu valstu iedzīvotājiem.

Situācija ir pārāk laba, lai nevarētu kļūt vēl sliktāka; nav pietiekoši slikta, lai automātiski kļūtu labāka, bet ir pietiekami laba, lai mums būtu izdevīgi rīkoties saprātīgi, nevis rīkoties destruktīvi vai meklēt mierinājumu savu relatīvo neveiksmju akceptēšanā par normālu situāciju.

Dzīve ir netaisna

Līdzās Nokijai un Valdībai, kas beidzot Rūpējas par Tautu, stabils tēls latviešu pilsētas ekonomiskajā folklorā ir arī Vācu Pensionārs, kas pēc aiziešanas pensijā gadiem ilgi bezrūpīgi ceļo pa pasauli. Bieži tas tiek pasniegts ar tekstā skaidri formulētu vai skābā sejas izteiksmē nolasāmu vēstījumu — mūsējie ir pelnījuši to pašu, un, ja valsts nespēj to nodrošināt, tā ir cūcība. Šis tēls atbilst realitātei un tieši šobrīd pensijā esošie Eiropas bagāto valstu iedzīvotāji to tiešām ir nopelnījuši. Idilliskās ainiņas Vecrīgā un citos Eiropas piparkūku māju rajonos, kā arī smilšu un saules paradīzēs var vērot, pateicoties gan straujajam ekonomikas pieaugumam, gan lielajai dzimstībai trijās desmitgadēs pēc 2.pasaules kara. Šos labumus visdrīzāk vēl paspēs izbaudīt arī bagāto valstu paaudze, kas ap šo brīdi sāk aiziet pensijā, viņiem turpretim tās būs lielākās brīvpusdienas pasaules vēsturē. Šīs paaudzes nopelniem vairs nevar piedēvēt ne kuplus bērnu pulciņus, nedz arī tik strauju ekonomikas izaugsmi. Šīs brīvpusdienas ir iespējamas demogrāfiskajiem procesiem piemītošas lielās inerces dēļ. Periods, kuru cilvēki pavada darba tirgū, ir garāks par paaudžu maiņas „intervālu”, apmēram tik, cik vidēji viens cilvēks pavada pensijā, tātad ļaujot vienai paaudzei zaļi padzīvot uz iepriekšējo paaudžu radīto cilvēkresursu rēķina. Citiem vārdiem, laikā, ko cilvēks pavada darba tirgū, nomainās (gandrīz) 2 paaudzes. Tas nenozīmē, ka pēc tam sekojošajām paaudzēm nevarēs būt pensijas, taču tās būs krietni plānākas un/vai īsākas. Tāpat nav šaubu, ka situācija valstīs ar dzimstību ap 1.4 bērni ģimenē vai mazāk (Vācija, Dienvideiropa) krietni atšķirsies no valstīm ar dzimstību 2.0 vai tuvu tam (Francija, Lielbritānija, daļa Ziemeļvalstu).

Latvijā šādas brīvpusdienas nebūs pat vienai paaudzei, jo periodu pēc 2.pasaules kara, kas citām Eiropas nācijām bija nepieredzēti spēcīgas izaugsmes laiks, pavadījām no ārpuses uzspiestā ekonomiskā atpalicībā, turklāt jau tobrīd mūsu valsts iedzīvotāju kopums bija stipri „izretināts”, mūs stipri vairāk nekā caurmēra Eiropas valsti skāra abi pasaules kari. Pēdējos 20 gados iespēju veidot savu dzīvi esam atguvuši, taču ekonomikas starts no deviņdesmito gadu zemā punkta neizbēgami ir noteicis zemāku dzīves līmeni nekā Eiropā, kas veicina emigrāciju līdz ar to vēl vairāk sašaurina šodienas un nākotnes pensionāru labklājības pamatus. Tas ir netaisni, taču nedomāju, ka šīm paaudzēm būs iespējams piespiest jaunākās paaudzes viņiem šo netaisnību kompensēt. Šobrīd valsts iespējas aplikt ar nodokļiem ne tikai darbaspēku, bet arī kapitālu ir pārāk ierobežotas, neesam tik pievilcīga vieta, lai starptautiski konkurētspējīgs kapitāls un darbaspēks šeit uzturētos, par spīti lielām nodokļu likmēm.

Cilvēkiem, kuru darba mūži šobrīd vēl ir pirmajā pusē, iespēju jau būs krietni vairāk, tāpat arī risku un neprognozējamības, kas attieksies, cita skaitā, uz viņu ieguldījumu nākotnes pelnītspēju.

Vai pasaule var uzkrāt savu nākotni?

Nav šaubu, ka viņiem ir nepieciešams palielināt uzkrājumus, kaut vai tikai piesardzības labad, lai līdzsvarotu īslaicīgās ienākumu svārstības, gatavošanās vecumdienām nav vienīgais apsvērums. Latvijas ekonomika ir izteikti atkarīga no eksporta, kura ieņēmumi var svārstīties. No tā atkarīgas arī algas un darbavietu skaits mūsu ekonomikā. Turklāt Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi ir ļoti mazi, mēs neesam Japāna, kur mājsaimniecību uzkrājumi līdzinās apmēram trim gada kopproduktiem. „Normāla” ir situācija, kad mājsaimniecības ekonomikā kā kopums ir kreditori, bet uzņēmumi un valdības — to parādnieki. Citiem vārdiem, „vecajās” tirgus ekonomikas valstīs mājsaimniecību parādi pret bankām kopumā ir mazāki par to uzkrājumiem, kaut arī, bez šaubām, ir daudz ģimeņu, kuru parādi ir lielāki par uzkrājumiem. Latvijā turpretim visas mājsaimniecības kā kopums ir parādnieces pret finanšu sistēmu. Tam agri vai vēlu ir jāmainās.

Tāpēc mums vēl nav pārāk jāuztraucas par secinājumiem, kas izriet no loģiska konstatējuma, ka visa pasaule kopumā nevar nodrošināt savas vecumdienas, tikai uzkrājot naudu, jo ir vajadzīgas sekojošās paaudzes, kas turpinās ražot reālas preces un pakalpojumus. Taču šis apstāklis noteikti ir jāpatur prātā, domājot par tālāku nākotni.

Pasaulē kopumā cilvēku skaita samazināšanās noteikti vēl nav problēma, taču kopš 2007.gada pasauli šūpojošā finanšu krīze parāda, ka uzkrāt spējīgai un gribošai, taču strauji novecojušai valstij ir grūti atrast kādu, kam naudu uzticami aizdot. Šīs krīzes dziļākie pirmcēloņi ir daudz un dažādi, to var interpretēt arī kā finanšu tirgu protestu pret attīstītās pasaules demogrāfiski ekonomisko procesu ilgt-nespēju — nākotnē sarūkošu sabiedrības mēģinājumiem aizvietot bērnus ar ieguldījumiem. Japānas vecākās paaudze milzu uzkrājumi, tiek izvietoti viņu pašu valdības parādzīmēs, tātad tie būs jāsedz nākotnē arvien sarūkošajai nākamajai pašu japāņu nodokļu maksātāju paaudzei un kļūst arvien grūtāk saskatīt, kā tā spēs to izdarīt. Skaidrs, ka vecākā paaudze ar savu pieaugošo politisko ietekmi izmisīgi pretotos prasību norakstīšanai. Taču, ja kādā brīdī finanšu tirgi, tātad netiešā veidā tie paši pensionāri, atteiksies segt arvien pieaugošo parādu, tad vienīgā iespēja būs vai nu bankrots vai parāda monetizācija jeb segšana ar centrālās bankas nodrukātu naudu. Arvien grūtāk kļūst saskatīt, kā varēs novērst gan pirmo, gan otro variantu. Valstīs ar savām centrālajām bankām un parādiem, kas denominēti pašu valūtā, parasti notiek otrais. Jau šobrīd parādās pirmās pazīmes, ka tirgi sāk tiešām bažīties par Japānas fiskālo ilgtspēju. Tāpat veiksmīgi neizskatās līdzšinējie Vācijas iedzīvotāju centieni savu vecumdienu labklājību nodrošināt, uzkrājot prasības pret valstīm un sabiedrībām, kuras pašas nav ilgtspējīgas (teiksim, Grieķija, Itālija, Spānija).

Turklāt iedzīvotāju kopumā pieaugot cilvēku īpatsvaram, kuru prioritāte ir risku samazināšana, nevis risku uzņemšanās un jaunu izaicinājumu meklēšana, ekonomika var kļūt gurdena jau brīdī, kad strādājošo kopskaits vēl būtiski nesamazinās. Japānas ieslīdēšana tās ilgajā recesiju cauraustas lēnas izaugsmes periodā deviņdesmitajos gadu sākumā stipri precīzi sakrita ar laiku, kad strauji samazinājās darba tirgū ienākošo cilvēku skaits.

Ir pasaulē valstis, kur gan iedzīvotāju skaita, gan ekonomikas pieaugums turpināsies vēl ilgi (Indija), kā arī tādas, kur iedzīvotāju skaits būtiski vairs neaugs, tomēr ekonomika vēl var strauji augt desmitiem gadu (Ķīna). Kāpēc nevarētu aizdot naudu tur? Tas nav tik vienkārši, Ķīna ierobežo kapitāla plūsmas, turklāt tai pašai, tāpat kā daudzām citām Āzijas un nu jau pat arī Latīņamerikas valstīm, uzkrājumu pietiek un paliek pāri.

Līdz ar to vairāk nekā puse izlaisto parādzīmju apjoma tādām valstīm kā ASV un Vācija ir ar negatīvu sagaidāmu reālo ienesīgumu. Ir aktīvi, kas sniedz vismaz cerību kaut ko nopelnīt, taču, ja būtu nepārprotami labākas alternatīvas, ņemot vērā arī riska līmeni, tad neviens nemaksātu nosacīti drošo valstu valdībām par naudas glabāšanu. Šķiet, ka tas signalizē, ka attīstīto valstu zemo dzimstību nevar pilnībā „kompensēt” ar uzkrāšanu.

Kā jau teicu, tie visi nav argumenti pret uzkrājumu palielināšanu Latvijas iedzīvotājiem, taču arī norāda, ka nākotnes labklājība jābalsta uz iespējami plašas bāzes. Turklāt nav runa tikai par demogrāfiju, mēs dzīvojam pasaulē, kura kļūst arvien grūtāk prognozējama un šādā vidē vienīgā robustā risku samazināšanas stratēģija ir risku diversifikācija. Par risku trūkumu šobrīd sūdzēties noteikti nevar, kopš 2007.gada augusta esam daudz uzzinājuši par to, kā pie iepriekš grūti pamanāmu kritisko punktu sasniegšanas pasaules ekonomikā var notikt pēkšņi „nogruvumi”. Tāpat nav jāšaubās, ka gan Latvijas, gan bagātāko sabiedrību dzīlēs notiek strukturālas vārgšanas procesi, kuri varbūt nenovedīs pie krasiem rāvieniem uz leju, bet sagādās lienoši nepatīkamas sajūtas gadu desmitu garumā. Pret šo kolektīvo nelabumu varēs cīnīties gan ar kolektīvo, gan privāto labumu radīšanu, kas nav tikai finanšu uzkrājumi.

Tātad, iespējamie seši nākotnes drošības pīlāri ir šādi:

1. Paaudžu solidaritātes pensiju sistēma, tātad pašreizējās sistēmas pirmais līmenis. „Visi zina” ka pensijas ir mazas, ko neapstrīdēšu, tajā pat laikā, salīdzinot, cik iepriekšējā desmitgadē pensijā aizgājušie iemaksāja un cik viņi tagad viņi no sistēmas saņem, socnodokļa maksāšana gadījumu ir bijis izcils ieguldījums. Tas pateicoties apstāklim, ka līdz 2008.gadam Latvijas ekonomika un tātad arī nodarbinātība un algas strauji auga, pēc tam pensijas tika „nofiksētas” augstākajā līmenī un tajā noturētas, izmantojot starptautiskā aizdevuma naudu, kā arī atņemot iespēju šobrīd strādājošajām paaudzēm veidot vērā ņemamus uzkrājumus valsts pensiju sistēmas ietvaros. Nākotnē atdeve no katra iemaksātā lata būs mazāka, taču algas savukārt lielākas, tāpēc nekādā ziņā nevēlos noniecināt pensiju pirmo līmeni, tas ietver no pārējiem pīlāriem ļoti atšķirīgus riskus un iespējas. Turklāt piedalīšanās šajā līmenī strādājošajiem ir obligāta un likumu ievērošana nav apspriežama lieta.
2. Obligātie uzkrājumi, otrais „obligātais” pīlārs. Latvijas iedzīvotājiem ir drusku nepaveicies tādā ziņā, ka līdz šim lielākās iemaksas šajā līmenī notika pirms ne gluži labvēlīga perioda pasaules finanšu tirgos, tagad iemaksas ir krasi samazinātas, taču patiešām jācer, ka tiks atjaunotas, jo daudziem tie var izrādīties vienīgie nozīmīgie finanšu uzkrājumi.
3. Brīvprātīgi veikti finanšu uzkrājumi. To veidošanai Latvijā ir izcili labvēlīga nodokļu sistēma. Finanšu investīcijas un jo īpaši ieguldījumi akcijās diez vai būs tik ienesīgi, kādi tie bija aizvadītā gadsimta pēdējos 20 gados, taču cilvēki, kas spēj atlikt šodienas patēriņu par labu rītdienai, tā vai citādi tiks gandarīti. Viņiem vismaz nebūs tik slikti kā tiem, kas neko nav uzkrājuši.
4. Nekustamais īpašums. Varētu teikt, ka tāds pats uzkrājums būtībā vien ir, taču īpašumtiesības uz mājokli garantē stabilas dzīvošanas izmaksas vecumdienās, bet lauksaimniecības un mežu zeme ir laba diversifikācija pretstatā finanšu ieguldījumiem, īpaši jau sliktākajiem pasaules nākotnes scenārijiem. Turklāt mūsu valsts zemes tirgu un jo īpaši tā tālākie un šaurākie nostūri varētu būt viena no labākajām vietām pasaulē, kur meklēt patvērumu no efektīvo tirgu teorijas jeb diezgan grūti apstrīdamā fakta, ka salīdzinoši labas un acīmredzamas naudas ieguldīšanas iespējas tiek ātri izmantotas, par to rakstīju oktobra Kluba numurā. Bez tam, šādi mēs nodrošināsim, zeme paliek mūsu valsts iedzīvotāju īpašumā.
5. Zināšanas/iemaņas, kuras var izmantot, lai pelnītu naudu arī dziļās vecumdienās. Ja nu visi citi striķi trūkst vai arī to nemaz nav bijis.
6. Bērni. Pīlāri šeit ir uzskaitīti loģiskā, nevis svarīguma secībā, pretējā gadījumā bērni sarakstā atrastos augstāk, varbūt pat pirmajā vietā. Sagaidu, ka ļoti lielai daļai sabiedrības tas galu galā izrādīsies pat svarīgākais labklājības balsts vecumdienās. Ir pasaules valstis, kuras ir ieinteresētas daudz mazākā dzimstībā, jo slikts vecumdienu nodrošinājums nav ļaunākais, kas ar tām var notikt, piemēram, Jemenā pārdesmit gadu laikā var izsīkt ūdens resursi. Mums netrūkst ne ūdens, ne auglīgas zemes, ne vietas skaistai dzīvošanai, tāpēc šeit lielāks bērnu skaits ir izcili ilgtspējīga stratēģija.

 

Prieka podziņas un automātiskie stabilizatori

Kā tas var būt, ka tieši laikā, kad ir pieejams šāds iespēju klāsts, tomēr ir jāuztraucas gan par savām vecumdienām, gan visas nācijas ilgtspēju?  

Latvieši brīžiem pārāk aizraujas ar aizbildinājumu sacerēšanu, jo viņi šobrīd dzīvo labāk nekā nekad, atskaitot īslaicīgo nesen aizvadītās ballītes trekno kulmināciju. Mūsu senčiem nebija pieejamas ne mums šobrīd pieejamās tehnoloģijas, ne pirmie trīs no uzskaitītajiem pīlāriem. Taču viņiem arī nebija daudzu sliktu kārdinājumu, kas ir mums. Kanādiešu psihologs Stīvens Pinkers savā darbā How the Mind Works raksta par „prieka podziņām” jeb pleasure buttons, kuru varai mūsu gēni, precīzāk, tajos kodētā psihe pakļaujas dēļ gēnu „neinformētības” par mūsdienu tehnoloģiju pasaulē iespējamajiem māņiem. Te var pieskaitīt lielu daļu mākslas (uz kuru neriebjas skatīties), skaistu sieviešu (vai vīriešu) attēlus bez īpašām pretenzijām uz mākslu, rotaslietas, dārgas automašīnas. Mūsu gēni arī nezina, ka cukurs un sāls mūsdienās nav deficīts. Tās visas ir lietas, kas apmāna mūsu gēnus, imitējot kaut ko tādu, kas tehnoloģiju nepārveidotajā pagātnē būtu veicinājis mūsu gēnu saglabāšanos un izplatīšanos. Bez tam, kā raksta Pinkers, ja dabā augtu krūmi ar ogām, kurām būtu kontraceptīva ietekme, tad mūsu gēni būtu iemācījušies pret tām izjust maksimāli iespējamo riebumu. Taču viņi nezina, ka dabu var apmānīt arī šādi.

Žurnāls Klubs savus panākumus gūst, lielā mērā pateicoties tieši noslīpētai spējai „spēlēt” ar šīm podziņām. Saprātīgās devās tas nāk par labu, tāpat kā cukurs un sāls. Pārāk nopietna dzīve, kurā vispār nav rotaļu, var ātri apnikt. Taču nešaubos, ka absolūtais vairākums Kluba lasītāju apzinās, ka iespējas izrādīties ar statusa simboliem, iespējas interesēties par iespējām izrādīties ar statusa simboliem, kā arī iespēja interesēties par cilvēkiem ar šādām iespējām, ir jāuztver ar krietnu ironijas un pašironijas devu, turklāt tas attiecas kā uz izrādes galvenajiem aktieriem, tā uz viņu skatītājiem un līdzjutējiem.

Nav tā, ka instinkti mūs būtu pilnīgi pametuši likteņa varā. Tāpat kā savām sajūtām var iemācīt nepatiku pret lielu sāls, tauku un cukura daudzumu, tāpat var iemācīt „filtrēt” īslaicīgu iepriecinājumu gūzmu, kas nenoved pie labklājības visdziļāko pamatu nostiprināšanās. No emocionālā aukstuma apkārtējā sabiedrībā, pie kā noved kolektīva pašapmānīšanās ar podziņu spaidīšanu, var glābties, vairojot sev apkārt privātu siltumu. Mana samērā nesena pieredze liecina, ka nekas tik labi nepasargā no emocionāli destruktīvas sabiedriskās vides kā maza bērna ienākšana ģimenē.

Ja notiks nepārvaramas ekonomiskās varas noteikta pārslēgšanās uz ģimeni kā galveno vecumdienu nodrošinājumu (faute de mieux, kā teiktu francūži), tas noteikti nebūtu iepriecinošs scenārijs stipri lielai daļai Latvijas iedzīvotāju. Daudziem pat ļoti dramatisks, lai neteiktu vairāk, jo starp dzīves lielāko kļūdu pieļaušanu un to seku izpaušanos būs aizritējušas vairākas desmitgades, kaite būs ielaista ļoti dziļi. Ja pirmatnējās sabiedrībās novirzīšanās no ilgtspējīga dzīvesveida tika ļoti ātri, nežēlīgi un precīzi koriģēta, tad mūsdienās līdzsvara zaudēšana var būt ilgstošāka un daudz patīkamāka, bet agri vai vēlu līdzsvaram ir jāatjaunojas. Svarīga daļa no katra publiskā intelektuāļa dzīves misijas ir mudināt sabiedrību turēties pie kolektīvas tikumības, individuāla tikumība ir citas specializācijas sludinātāju darbības lauciņš. Taču katrs personiski var nodrošināt to, lai viņa privātais rumpītis nepārlidotu pār bortu brīdī, kad lielais sabiedrības dzīves kuģis pēc ilgstošas sānsveres pēkšņi iztaisnos gaitu. Nevienam nedodu 100% garantiju, taču varbūtība, ka nākotnes sociāli – ekonomiski – ekoloģiskajās vētrās neizturēs neviens no šeit aprakstītajiem sešiem pīlāriem, ir pietiekami maza, lai dzīvotu ar optimismu un priecātos par savu vietu pasaules lielajā Dzīvības Kokā.