Prāts, darbs un jēga

Neobligāti vieglas vasaras vidus pārdomas par ekonomikas un dzīves jēgu

Biznesa pasaulei raksturīgo spriedzi ir pārmācis vasaras svelmes iedvests gurdenums, Latvijas ekonomika ne izcili ātri, tomēr stabili aug, savukārt pasaules problēmu priekšā esam bezspēcīgi. Dzīvi vienmēr var padarīt labāku, bet reizēm ir jāatvelk elpa un jāpadomā – kāda tam visam jēga.

Parasti šādām noskaņām cenšos pretoties, jo mūsu nācijas sabiedriskā diskusija ir izteikti orientēta uz sajūtām, lielajām dzīves līnijām, likteni un vēsturi, bet pārāk maz – uz praktiskām lietām, acīmredzamu iespēju izmantošanu un trūkumu novēršanu.

Taču pat gluži praktisku un konkrētu uzdevumu izpildes gaitā nonākt pie pareizākajiem soļiem palīdz spēja saprast notiekošā jēgu. Ne vienmēr labākais ceļš uz mērķi ir tas īsākais. Varētu salīdzināt pasauli ar telpu, kurai cauri krustām šķērsām ir nostieptas neskaitāmas smalkas stīgas, kuras parasti nepamanām, pirms tās aizskaram. Cilvēka nodomi atstāj viņam neprognozējamu ietekmi uz darbības rezultātiem. Mūsu nodomi ne tikai ietekmē apkārtējo cilvēku attieksmi pret mums, bet arī pārveido lietas, kurām pieskaramies.

Lai valsts ekonomika augtu ilgtspējīgi, tās dalībniekiem – darbiniekiem, uzņēmējiem, valsts politikas veidotājiem ir jādara kaut kas tāds, kas ir patiešām nepieciešams citiem cilvēkiem, apmierinot viņu labi izprastas vajadzības un ilgtspējīgi ceļot viņu labklājību. Citiem vārdiem, kaut kas tāds, kas padara pasauli labāku. Tirgus ekonomika darbojas ar pieņēmumu, ka cilvēki tiecas pēc sava labuma, bet viņiem to darot spēles noteikumu ietvaros, rezultāts ir kopējā labuma vairošana. Tas vairākumā gadījumu patiešām darbojas labi, taču ne vienmēr, un turklāt šis princips nav diez cik iedvesmojošs. Nauda ir tikai daļa labklājības, svarīgs ir arī prieks par padarīto un gandarījums.

Uzņēmumu pienākums nav nodarboties ar labdarību. Taču īpaši veiksmīgi mēdz būt tie uzņēmēji, kuri meklē iespējas radīt produktus, kas apmierina cilvēku vajadzības, nevis vienkārši domā, kā nopelnīt naudu. Novērojumi iz dzīves pieredzes Latvijas ekonomikas “amerikāņu kalniņu laikmetā”, kādi bijuši pēdējie apmēram pieci gadi, liek domāt, ka daudzu uzņēmumu finansiālie rezultāti būtu bijuši labāki, ja tie būtu arī paralēli domājuši par to, kā viņu darbība ietekmē kopējo labumu. Kritiskas balsis par attīstības ilgtnespējīgo raksturu parādījās, jau pirms cietām no tā sekām. Taču tā laika reakciju labi raksturo Svētā Augustīna atmiņas par savu grēcīgo jaunību: “Dievs, dari mani tikumīgu, bet ne tūlīt”. Tie, kas centās rīkoties ilgtspējīgi, savukārt cieta no dilemmas, kuru lieliski ieskicējis Džons Meinards Keinss – ekonomika var nesaprātīgi uzvesties ilgāk, nekā ilglaicīgi domājošs uzņēmējs spēj saglabāt savu uzņēmumu (kontekstam adaptēts tulkojums, oriģinālā – the market can stay irrational longer than you can stay solvent). Ieguldījumi rūpniecībā 2007.gadā acīmredzami bija ar labāku tālākas nākotnes perspektīvu nekā dzīvojamo ēku būvniecībā, taču šis apstāklis tajā brīdī nesargāja rūpniecības uzņēmumus no darba ražīgumam neatbilstoša algu kāpuma. Piemēram, 2007.gadā augošo izmaksu dēļ darbu pārtrauca tobrīd lielākais mēbeļu ražotājs Amber Furniture. Ja uzņēmums zinātu, ka līdz grēcinieku sodīšanai un tikumības atalgošanai atlicis tikai apmēram gads, tas varbūt būtu lēmis citādi.

Domāju, ka jo īpaši svarīgi domāt par savas rīcības ietekmi uz ekonomikas ilgtspēju ir baņķieriem. Finansistu darbības vide ir ļoti komplicēta, mūs iespaido viss tautsaimniecībā notiekošais. Šādās komplicētās situācijās ir viegli apmulst, tāpēc pārsteidzoši liela loma ir ne tikai skaitļiem (kuru vienmēr ir vienlaikus pārāk daudz un maz), bet arī intuīcijai, kas savukārt balstās sajūtās par savas rīcības pareizību. Darbs bankā sniedz daudz gandarījuma, kad apzinās tā dziļāko jēgu, kas ir – sakārtot resursu apriti ekonomikā, novirzot tos uz nozarēm, kurām ir labākas izaugsmes perspektīvas, tātad, kurās ieguldītais lats spēj sniegt lielāko devumu sabiedrības labklājībai. Sasniedzot šo mērķi, arī peļņa būs laba.

Tas neattiecas tikai uz uzņēmējiem. Jau pirms vairākiem gadiem bija skaidrs, ka no profesionālās izaugsmes viedokļa Latvijā ir drošāk saistīt savu nākotni ar tehniskajām, nevis humanitārajām specialitātēm. Šobrīd inženieri tiek “izķerti” jau studiju laikā, kamēr sociālās zinības apguvušajiem ar darba atrašanu ir lielas grūtības, vismaz specialitātē. Ievērojot izglītības sistēmas lielo inerci, specialitātes apgūšanas procesā esošo cilvēku skaitu un ekonomikas izmaiņu virzienu, šis kontrasts tikai pastiprināsies. Izvēloties nākotnes profesiju, var ļoti palīdzēt jautājums – vai tas, ko darīšu, būs vajadzīgs apkārtējiem cilvēkiem. Tas palīdz cīnīties ar pagātnes pieredzē balstītiem priekšstatiem par dažādu specialitāšu “prestižu”.

Mūsu kultūrā rūpes par kopējo labumu netiek vērtētas tik augstu kā zemēs, kuru iedzīvotājiem nav bijis jāpiedzīvo tik daudz vilšanos par to, ka viņu ieguldījums tiek negodīgi izmantots. Kultūra balstās pieredzē, taču tā mainās, mainot sev līdzi ekonomiku, kas savukārt bagātina cilvēku ikdienas pieredzi. Šobrīd daudz bažījāmies par smadzeņu aizplūšanu un izglītības sistēmas trūkumiem, kas ir būtiski dzīves fakti. Taču daudz grūtāk izmērāms un pat pamanāms, bet ne mazāk svarīgs ir caurmēra Latvijas iedzīvotāja emocionālās un sociālās inteliģences pieaugums aizvadīto 20 gadu laikā, kas palīdz kļūt gudrākai arī mūsu ekonomikai.