PALĪDZĒSIM DRAUDZĒTIES NAUDAI UN SAPRĀTAM

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Klubs 2012.gada oktobrī

Bija laiks, kad naudas tērēšana un saprāts dzīvoja divās izteikti nošķirtās pasaulēs, attālums starp tām īpaši strauji palielinājās pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (gandrīz tīra sakritība!), līdz gravitācijas spēks tā strauji savilka kopā 2008.gada dramatiskajā rudenī.

Pēc tam šī perioda nosodīšana kļuva par rituālu, taču tas vēl nenozīmē, ka mācības ir izsūkušās cauri līdz pat kaulu smadzenēm. Jāpiebilst, ka mācību padziļināta izpratne nav tas pats, ka burtiska interpretācija, jo nav jau tā, ka vienīgā iespēja ļaut naudai darīt pāri saprātam ir iztērēt to par daudz.  Ir iespējama arī pārspīlēta taupība, turklāt žurnāls Klubs nav īstā vieta, kur nodarboties ar iespīlētu moralizēšanu par tieksmi skaisti dzīvot, šajās lapās parasti taču dominē tīksmināšanās par to. Kā mēdz teikt, medium is the message jeb ziņas sociālais konteksts ir pati ziņa — diez vai būtu prātīgi reklamēt luksusa kosmētikas zīmolu bezmaksas reklāmas avīzē, savukārt pieticīguma cildināšanai šajās lapās būtu vai nu liekulības vai nīkulīguma piegarša.

Ja vēlaties izstāties no žurku sacīkstēm …

Lielākās neprātības naudas tērēšanā rodas, ar tās palīdzību cilvēkiem cenšoties nopirkt augstāku statusu. Nauda ir statuss uz steroīdiem, padarot to ļoti precīzi salīdzināmu un neatstājot vietu interpretācijām par to, kas ir kurš. Ir daudz grūtāk precīzi izmērīt, kurš ir labāks dzejnieks nekā pateikt, kurš ir veiksmīgāks uzņēmējs. Materiālais statuss ir ļoti viendimensionāla parādība, salīdzinājumā ar citiem sevis apliecināšanas veidiem.

Nevēlos sacensības garu nosodīt. Cīņa par statusu ir nulles summas spēle, taču tas nenozīmē, ka indivīds vienmēr būs ieguvējs, atsakoties šajās sacensībās piedalīties, vismaz emocionālā aspektā. Daba mūs ir izveidojusi tā, lai mēs nekad nebūtu mierā ar sasniegto, lai mēs nepārtraukti tiektos panākt kaut ko vairāk. Varbūt ir nepieciešams pats process, visu laiku pēc kaut kā tiekties, lai nav laika grūtsirdīgām eksistenciālām pārdomām. Sacensība par statusu ir cīņa, kurā sabiedrība kolektīvi nevar vinnēt. Taču daļa indivīdu var un tas viņiem neapšaubāmi dod kādu emocionālu gandarījumu.

Diemžēl šis ieguvums var būt ļoti īslaicīgs. Zinātnieki esot izpētījuši, ka jaunas mašīnas pirkums cilvēkam sniedzot patiesu gandarījumu varbūt dažas nedēļas, varbūt pāris mēnešus. Cilvēks pierod pie jauna statusa un serotonīna kāpums ātri izsīkst. Daudz lēnāk cilvēki pierod pie statusa kāpuma nevis krituma, kas kremt vēl dikti ilgi. Tāpēc būtu labi, ja cilvēkiem būtu vairāk iespēju izstāties no šīs spēles vai vismaz modificēt noteikumus, kas gan nav viegli, jo mūsu daba šajā ziņā ir sazvērējusies pret mums.

Te vajadzīga ļoti smalka balansēšana. Sacensības gars virza uz priekšu kopējo labklājības pieaugumu. Nauda ekonomikā darbojas līdzīgi kā nervu sistēma cilvēka organismā, kas reaģē uz kairinājumiem un mudina rīkoties. Peļņas iespējas signalizē par neizmantotām iespējām, darīt kaut ko citu un citādi, neredzamā veidā koordinējot liela cilvēku skaita rīcību, līdzīgi kā mūsu nervu sistēma koordinē pārējo šūnu darbību. Ir jāsteidzas izmantot dzīves sniegtās iespējas, bet nevajag skriet tik traki, ka zūd saprašana par tās jēgu.

Var mēģināt sev iestāstīt, ka spēja atteikties no piedalīšanās žurku sacīkstēs par statusu liecina par stipru pašapziņu. Turklāt neizmantot visas iespējas nopirkt kaut ko jaunu pasaulē, kuru cilvēku tieksme pēc statusa ar ļoti lielu varbūtību dzen pretim pamatīgiem globāliem vides satricinājumiem, ir vismaz nedaudz tikumīgi. Cilvēku tiekšanās pēc statusa nenoliedzami nodara daudz ļaunuma videi. Protestējot pret to, cilvēki braukā ar divriteņiem, neēd gaļu un pat ķeras pie ekstrēmākiem pasākumiem. Taču, vai šāda viena indivīda protests pret sistēmu kaut ko atrisina? Diskutējot par šo tēmu ar maniem zaļajiem draugiem, mēdzu teikt — labi, jūs kaut ko nenopērkat, ietaupāt, bet jūs uzkrātā nauda caur finanšu sistēmu nonāk pie kāda, kurš savukārt kaut ko nopērk. Neesmu pārliecināts, kas tas strādātu tieši šobrīd, jo pasaules ekonomika cieš no pieprasījuma trūkuma, jo pārāk daudz valstu šobrīd cenšas augt, taupot un līdz ar to uzlabojot savas tirdzniecības bilances, kas summāri nav iespējams. Iemesls šādai situācijai visdrīzāk nav patērētāju vainas sajūtas uzplūdi, bet gan bailes par nākotni. Tiek tērēts mazāk, bet, vai tāpēc pasaulē kļuvis labāk dzīvot? Cena ir augsts un pat pieaugošs bezdarbs lielā skaitā valstu, sociālā un politiskā spriedze, kas, cita starpā, apgrūtina arī vides problēmu risināšanu.

Laimīgi kopā

2006.gada oktobrī rakstot par nekustamo īpašumu sektorā un ekonomikā kopumā notiekošo laikraksta Diena gadagrāmatai, teicu, ka attiecībās starp bankām un to klientiem Latvijā ir individuāli racionālas, bet kolektīvi vājprātīgas. Latvijā nenotika tādi trakumi kā ASV, kur reiz vairākus hipotekāros kredītus māju pirkšanai, neuzrādot jebkādas ienākumu gūšanas pazīmes, ieguva notiesāts sērijveida dedzinātājs. Sadarbība starp individuāliem klientiem un bankām šeit veidojās saskaņā ar puslīdz konservatīviem principiem, bet kolektīvi vājprātīgu šo procesu padarīja šo daudzo mazo mijiedarbību makroekonomiskie efekti. Viena cilvēka izdevumi ir cita ienākumi, un, tā kā telpa parādsaistību audzēšanai bija ļoti plaša, jo tās pirms tam bija ļoti mazas, bankas īsti neapjēdza, ka tās aizdod naudu pret ienākumiem, kurus lielā mērā radījusi to iepriekšējā kreditēšana.

Tas, ka šādas lietas Latvijā tomēr notika, kaut arī visiem finansistiem vajadzēja būt dzirdējušiem par nekustamo īpašumu burbuļu riskiem, parāda, cik grūti ir atsevišķam cilvēkam vai uzņēmumam rīkoties saprātīgi, ja vide ir nesaprātīga. Turklāt individuāli izstāties no sacensībām par statusu ir grūti tīri no psiholoģiskā viedokļa un tas diez vai ietekmē patēriņu pasaulē kopumā, ja vien cilvēks attiecīgi nesamazina savus ienākumus. Savukārt nekoordinēta kolektīva patēriņa samazināšana var radīt nopietnu ekonomisku krīzi.

Kādi varētu būt saprātīgi kolektīvi risinājumi? Ko darīt, lai nākamajā izaugsmes ciklā izaugsme būtu gudrāka, ne tikai tādā nozīmē, ka ražosim augsti tehnoloģiskus produktus, bet arī tādējādi, ka ienākumu pieaugums palielinās arī emocionālo labklājību?

Ar Nacionālo attīstības plānu (NAP) bieži saprot centralizēti īstenojamu detalizētu aprakstu par to, kā darbināt Latviju kā uzņēmumu un ražot starptautiski konkurētspējīgas preces. Taču pat nelielas valsts ekonomika ir pārāk komplicēta, lai to vadītu kā vertikāli integrētu uzņēmumu. NAP varētu būt kas cits, šis plāns vai varbūt drīzāk tā tapšanas process varētu būt nācijas saruna pašai ar sevi par to, kā izspiest maksimāli daudz dzīves kvalitātes no katra nopelnītā lata. Tradicionāli attīstītās demokrātiskās sabiedrības sarunājas paši ar sevi caur laikrakstiem, bet tie mūsu valstī ir novājināti to ekonomiskās vides dēļ.

Lai arī materiālo labumu salīdzināšanas gars ir stiprs, nav tā, ka to vispār nevar mazināt. Tādi lieli psiholoģiski šoki kā 2008-2009.gada krīze un tai sekojošais nācijas iekšējais dialogs var nozīmīgi ietekmēt vērtību sistēmu. Treknie Gadi bija stāsts arī par to, kā panākt pēc iespējas mazāku labklājību ar katru iztērēto latu un vismaz daļēji tas ir apjausts. Ziemeļvalstu kultūra ir piemērs tam, kā slāpēt sacensības tieksmi, traktējot pārmērīgu „izlēkšanu” kā bezgaumīgu, tādējādi palīdzot cilvēkiem tērēt naudu lietām, kas tiešām uzlabo viņu dzīves kvalitāti. Šķiet, ka pat mums visādā ziņā daudz tuvākās Lietuvas galvaspilsētā 500 sērijas bembis vai E klases mersis, atšķirībā no Rīgas, ir luksusa automašīnas. Lietuva bija lielvalsts tālajos viduslaikos, bet mantotā pašapziņa ļauj taupīt naudu vēl šobrīd.

Man šķiet, ka Latvijā cilvēkiem ir tik spēcīgi izteikta vēlēšanās „izlēkt”, pretstatīt sevi laika un telpas biedru vairākumam tāpēc, ka sabiedriskā vide kopumā ir emocionāli nepievilcīga. Cilvēkiem ik dienas tiek borēts, ka piederība šai sabiedrība nav nekas īpaši foršs. Ja visi Latvijas iedzīvotāji varētu kaut kā vienoties par pretējo, tad mēs visi ietaupītu ļoti daudz naudas tēriņiem, kas patiesi ceļ dzīves kvalitāti, nevis liek mums ikdienu izjust kā traku skrējienu.