LĀČA PAŠAPKALPOŠANĀS

Pirmo reizi publicēts žurnāla Klubs 2014.gada aprīļa numurā

Pēteris Strautiņš, DNB bankas ekonomikas eksperts

Kopš manas bērnības padomju laikos ir krasi mainījusies attāluma izjūta austrumu un rietumu virzienā. Kādreiz Urāli bija tepat netālu, bet Zviedrija aiz trejdeviņām jūrām un kalniem. Tagad brauciens Zviedriju ir tikai nedaudz sarežģītāks par pavizināšanos ar tramvaju, bet tūlīt aiz Latvijas robežas sākas cita pasaule. Zinu, ka daļai Latvijas iedzīvotāju ir cita uztvere, bet arī manējā ir pietiekami reprezentatīva, turklāt arvien vairāk aptver arī krieviski runājošo (jaunāko) sabiedrības daļu.

Neesmu Krievijā bijis kopš 1987.gada, bet pāris reizes esmu redzējis mazu lielvalsts stūrīti no pārsimts metru attāluma, braucot pa Viļakas – Kārsavas ceļu.  Mani dīvaini fascinēja necilā ainava otrpus melnbaltajiem stabiņiem — sākumā aizaugusi pļava, krūmi, kas pakāpeniski pāriet mežā, to apņemtais sabrūkošo koka mājiņu puduris. Tādus skatus papilnam var atrast arī Latvijā, bet tas ir kaut kas CITS, noslēpumaina, viegli biedējoša, bet vilinoša pasaule. Sajutu impulsīvu vēlmi doties iekšā šajā CITAJĀ, nesteidzīgi izmest kādu līkumu, varbūt apskatīt Pleskavas cietoksni, varbūt Puškina muzeju, varbūt vienkārši paslaistīties kādā pļaviņā, pārbaudīt vai līdakas Veļikajas upē atbilst tās nosaukumam. Tā būtu kā šobrīd slēgtas pasaules atvēršanās, vairāk emocionāli nekā fiziski slēgtas, jo nebūtu jau neiespējami dabūt vīzu. Stikla siena ir uztverē, bet, lai tā pazustu, ir kaut kam jāmainās tur, otrajā pusē. Ir jābūt sajūtai, ka tā pieder pie pasaules, kurā valda man saprotami likumi un domāšanas veids.

Nekad nevajag novērtēt par zemu Krievijas spēju kaitēt pašai sev un citiem, ja tās mērķis ir pierādīt savu diženumu — tā 2007.gadā rakstīja The Economist. Ir populāra arī tēze — Vladimirs Putins ir lielāks liberālis un demokrāts nekā lielākā daļa viņa tautiešu. Var jau būt, bet neesmu pārliecināts par to, vai viņš šobrīd (tas ir, marta pirmajās dienās) rīkojas racionālāk nekā viņa vietā spētu lielākā daļa kaimiņzemes iedzīvotāju.

Ir grūti saskatīt, kāds varētu būt Krievijas ilglaicīgais ieguvums no tās līdzšinējās rīcības Krimā. Uzreiz jāsaka, ka šis raksts top īpaši intelektuāli izaicinošos apstākļos. Jau pāris dienas kā kaķis ap karstu kartupeli staigāju ap analīzi, ko par iespējamo krīzes ietekmi uz Latvijas ekonomiku uzrakstīju kolēģiem, jo visu laiku ir sajūta, ka dažu stundu laikā aina var krasi mainīties un šī sajūta visu laiku izrādās pareiza. Jūs, lasītāji, šo rakstu ieraugāt tikai vairākas nedēļas pēc tam, kad esmu tam pielicis savu pēdējo punktu.

Tāpēc rakstīšu par pēc iespējas mūžīgākām patiesībām. Krievija ir ļoti atkarīga no pasaules ekonomikas. Tā spēj sevi pārpārēm nodrošināt ar enerģiju, arī graudiem, bet ne visiem svarīgākajiem pārtikas produktiem. Līdzīgi kā mēs, tā importē lielu daļu pārējo patēriņa produktu. Krievijas ekonomikas galvenā balsta — enerģētikas attīstība ir ļoti atkarīga no ārvalstu investīcijām, gan tehniski, gan finansiāli.

Šobrīd, četras dienas pēc Krimas pārņemšanas nav pazīmju, ka pret kaimiņvalsti varētu tikt ieviestas liela mēroga ekonomiskās sankcijas un es tiešām ceru, ka tas nenotiks. No tā smagi ciestu arī Latvija, jau šobrīd jebkādas makroekonomiskās prognozes par 2014.gadu uzskatāmas par „iesaldētām”. Taču es arī neticu, ka Rietumi vienkārši akceptēs Ukrainas sadalīšanu, tas būtu taisns ceļš uz globālu anarhiju. Par laimi, pati Krievija ir sev atstājusi atvērtas durtiņas, pa kurām atkāpties, sakot, ka Krima tiks atstāta, kad Ukrainā būs leģitīma valdība un kārtība. Neceru, ka Putins pie šādas atziņas nonāks drīz, bet tā vismaz ir iespēja samazināt konfrontāciju. Ja Krievija neradīs pārliecību Rietumiem, ka tā vēlas galu galā situāciju normalizēt, spiediens pret to pakāpeniski pieaugs. Pats pirmais solis būtu sankcijas pret amatpersonām, kas pieņēmušas lēmumus par karaspēka ievešanu Krimā, 4.marta rītā New York Times ziņoja, ka ASV šādas sankcijas jau gatavo — tiks ierobežota viņu ceļošana un arestēti aktīvi. Šāds pasākums perfekti atbilstu principam — sankcijas, no kurām necieš „vienkāršā tauta”. Šāda veida labi mērķētus dzēlienus var izvērst plašākā frontē, padarīt tos asākus. Izmantojot ASV priviliģēto pozīciju ASV finanšu sistēmā, tā var no plašas „ēdienkartes” izvēlēties, tieši kādas nepatikšanas radīt Krievijas finanšu sistēmai. Šo sankciju radikālākais variants, kas ir īstenots pret Irānu, var būt ļoti iedarbīgs, šai valstij pat ir nācies ķerties pie fiziskas zelta rezervju pārvietošanas starptautiskiem norēķiniem. 

Šādi pasākumi jau skartu ne tikai eliti un varētu likt sabiedrībai rūpīgi pārdomāt savas valsts ilgtermiņa stratēģiju un tās ietekmi uz viņiem pašiem. Es ļoti ceru, ka Krimas krīze vai kā lai to nosauc radīs katarses brīdi mūsu kaimiņvalsts sabiedrībā un palīdzēs pārorientēt domāšanu no ģeopolitiski paradigmiskas cepšanās par savas civilizācijas transcendentālo lomu uz veselīgu mietpilsonību. Hej, te Eiropā taču ir tik laba dzīve, nāciet bariņā, beidziet īgņoties!

Šajās dienās ģeopolitisku atskaites punktu svārstības galvā jaucas ar atmiņām par sajūtām Austrumzemes pierobežā. Esmu domājis arī par to, kā būtu, ja otrpus būtu spēks, kas vilktu uz augšu mūsu pierobežas reģionu ekonomiku. Krievijas tirgus mums ir ļoti svarīgs, bez šaubām. Saliekot kopā statistikā redzamo preču eksportu, arī neredzamo (it kā uz Igauniju un Lietuvu, bet galamērķis cits), vadošo lomu gan transporta, gan tūrisma pakalpojumu eksportā, var ticami apgalvot, ka Krievija šobrīd mums ir vissvarīgākais ekonomiskais partneris. Taču attiecībās ar Austrumiem mums trūkst spēcīgas pārrobežu sadarbības, ja neskaita ļoti specifiska veida privāto iniciatīvu. Ilgstoši sekojot Latvijas ekonomiskajai statistikai, rodas gluži vai fiziska sajūta, ka rajoni otrpus Zilupes ir enerģētisks tukšums. Laikos, kad statistiku vēl veidoja rajonu līmenī, rūpniecības apgrozījums Balvu, Ludzas un Krāslavas rajonā kopā bija mazāks nekā Pūres pagastā. Pāri lielvalsts robežām zilajās tālēs aizstiepjas dzelzceļi, pa kuriem aizved šprotes, kuras pilnām mutēm ēd ļaudis lielpilsētās, kurās saplūst visas plašās zemes labumi, bet tās ir tālu, tālu.  

Tukšuma sajūta, veroties pāri Kūkovas (Kuhvas), Rītupes (Utrojas), Ludzas (Lžas) vai Zilupes (Siņajas) zāļu ieskautajiem līkumiem var būt ne tikai ekonomiska. Atceros kādu sarunu putnu novērošanas sacensību laikā par spārnotās faunas izziņas līmeni šaipus un taipus Latvijas austrumu robežas. Latvijā ir vairāki simti cilvēku, kuru hobijs ir putnu novērošana, vismaz tāds ir Ornitoloģijas biedrības biedru skaits. Vairāki desmiti no viņiem ir ļoti aktīvi. Ja šeit būtu līdzīgs aktivitātes līmenis kā Ziemeļvalstīs vai Lielbritānijā, Latvijā būtu tūkstoši putnotāju. Otrpus robežai ir Pleskavas apgabals, kas ir nedaudz mazāks nekā Latvija (55.3 tūkstoši km2), bet tā teritorijā, ja var ticēt maniem šajā jautājumā kompetentajiem sarunu biedriem, dzīvo viens aktīvs ornitologs. Šī teritorija Eiropas putnu kartēs ir liels baltais laukums, kaut arī tajā ir ļoti interesantas vietas. Nu labi, iedzīvotāju skaits ir krietni mazāks – 673 tūkstoši, bet var jautāt, kāpēc, jo dabas apstākļi taču ir līdzīgi. Pieļauju, ka interese par putnu novērošanu liecina gan par zināmu labklājības līmeni, brīvību no pašām elementārākajām rūpēm, gan sabiedrības pašorganizēšanās spēju. Sabiedrības interešu daudzveidīgums ir arī labas zāles pret viendimensionālu tiekšanos pēc prestiža, kas savukārt varētu būt pamatā ilgām pēc lielvalsts statusa.