KĀPĒC LATVIJA IR STRAUJĀK AUGOŠĀ EIROPAS EKONOMIKA?

Publicēts Žurnāla “Klubs” 2012.gada jūlija numurā

Pēteris Strautiņš, DNB bankas ekonomikas eksperts

Latvija nemīl mērenību. Nepilnu piecu gadu laikā esam bijuši straujāk augošā, krītošā un atkal augošā Eiropas ekonomika. Straujais kritums vislielākajā mērā bija atbalss iepriekšējam straujajam kāpumam. Turpretim izaugsme šobrīd nav fizikāla tipa pretreakcija uz pirms tam notikušo kritumu, vismaz ne galvenokārt. Daļu IKP pieauguma šobrīd varētu uzskatīt par pārmērīgas korekcijas korekciju, tomēr ES valstu izaugsmes galvgalī esam, pateicoties cītīgam darbam un izlēmīgai politikai. Tāpēc mums ir labas cerības straujāk augošās ekonomikas titulu saglabāt arī pārējos šī gada ceturkšņos.

Mums ir arī drusciņ paveicies. Latvija un veiksme — pārsteidzošs vārdu salikums, vai ne? Mums ir šībrīža situācijai veiksmīga eksporta struktūra, gan produktu griezumā, gan ģeogrāfiski. Visi pieci lielākie preču eksporta tirgi – Lietuva, Igaunija, Krievija, Vācija, Polija ir šobrīd Eiropas kontekstā salīdzinoši veiksmīgas ekonomikas. Četros no pieciem galvenajiem eksporta tirgiem izaugsmes temps pārsniedz ES vidējo pat par vairākiem procentpunktiem.

Ja man būtu iespējami īsi jāformulē iemesls tam, kāpēc Latvijas ekonomika šobrīd aug salīdzinoši strauji, tā ir labā ražošanas faktoru kvalitātes un cenas attiecība. Darba algas pie mums ir reizes četras, piecas zemākas nekā lielajos Eiropas ekonomikas centros. Atšķiras arī darbaspēka kvalifikācija, infrastruktūra un daži biznesa vides organizatoriski — tiesiskie aspekti, taču algu starpība „ar rezervi” nodrošina to, ka uzņēmumi var pelnīt un augt. Esam pietiekami konkurētspējīgi, valsts konkurētspēja nav vienkārši tās attīstības līmenis, kā to dažkārt saprot, bet resursu kvalitātes un cenas attiecība. Eiropas kontekstā zemais algu līmenis ir cena, kuru maksājam par saviem biznesa vides trūkumiem, kā arī ierobežoto laiku, kas mums ir bijis pieejams visdažādākā kapitāla uzkrāšanai.

Var parunāt par to, kāpēc vispār Latvija neatkarības atgūšanas periodā ir bijusi ekonomiski samērā sekmīga valsts. Kopš 1995.gada, kad tika pārvarēts lielākais impērijas pēcsabrukuma haoss, Latvija vidēji ir bijusi 17.vietā pasaulē pēc IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma. Kopš tā brīža Latvijas ekonomika augusi visu laiku, kamēr vien to netraucēja pašu radīta vai importēta makroekonomiskā nestabilitāte. Nav šaubu, ka pirmajos neatkarības gados daudz ko varēja izdarīt labāk, bet tiem, kas apgalvo, ka pirms tam pastāvējusī rūpniecība un lauksaimniecība tika gluži vienkārši „sagrauta”, bez niansēm un pašironijas, vajadzētu drīzāk apgūt elementāras realitātes uztveres iemaņas nekā diskutēt par ekonomiku. Tātad, ekonomika kopš deviņdesmito gadu vidus auga strauji tāpēc, ka strauji pieauga cilvēku brīvība un viņi varēja daudz labāk izmantot resursus, kas viņiem jau bija agrāk, kā arī radīt jaunus. Ar brīvības pieaugumu es šajā gadījumā saprastu ne tikai t.s. negatīvās brīvības pieaugumu jeb nejēdzīgu valsts ierobežojumu pazušanu, bet arī t.s. pozitīvās brīvības pieaugumu — iespējas, kuras sniedz pieaugošais zināšanu, pašpārliecinātības, naudas un cita veida kapitāla apjoms indivīdu un uzņēmumu rīcībā. Arī negatīvās brīvības pieaugums ir bijis komplicēts process, tas nebija vienreizējs notikums iepriekšējās sistēmas sabrukuma brīdī. Sākumā vajadzēja tikt galā ar privātām struktūrām, kas centās izveidot lokālus vardarbības monopolus, pēc tam ir bijis nepieciešams pamazām atšķaidīt visdažādākos nepamatotos ierobežojumus uzņēmējdarbībai, kurus turpināja radīt lielā mērā pēc inerces strādājošas valsts struktūras.

Izaugsmes sākumposmā Latvijā bija ievērojams tehnisko kompetenču apjoms, pēc dažiem parametriem pat lielāks nekā šobrīd, bet nebija prasmes un finansiālas spējas to pielietot konkurētspējīgu produktu radīšanai un ražošanai. Izaugsme kopš tā laika bijusi samērā efektīva ar lielu „faktoru kopējā ražīguma” elementu, citiem vārdiem, panākta ar samērā nelieliem kapitālieguldījumiem un cilvēku laika patēriņu. Privāto uzņēmumu finanšu resursu, pārvaldes kompetences, institucionālās inteliģences, zīmoliskās elegances, morālās šķiedras, kā arī produktu un zīmolu portfeļa pieaugums bijis tiešām apbrīnojams. Mums bijis mazāk jārada pilnīgi no jauna, salīdzinot ar valstīm ar līdzīgu ienākumu līmeni — bagātākajām Latīņamerikas valstīm, piemēram, jo esam diezgan sena industriāla zeme. Vairāk esam varējuši paļauties uz to, ka mantotie lego klucīši paši sakārtosies skaistās un efektīvās struktūrās. Dažkārt gan uz to esam paļāvušies pārāk daudz. Īpaši jau izglītības un veselības aprūpes politika bijusi vāja, varētu pat teikt, ka tās brīžiem nav bijis vispār, ir notikusi šo nozaru pašpārvalde caur politikas kanāliem. Taču pasaulē nav ideālu valstu un tas, ka tāda nav arī mūsējā, vēl nenozīmē, ka attīstība vispār nav iespējama.

Mēs esam unikāli, taču ne ar struktūrpolitikas trūkumiem. Diez vai kaut kur vēl pasaulē ir tik attīstīta, organizēta, sazarota, histēriska un lielā sabiedrības daļā leģitīma savas valsts panākumu noliegšanas kustība. Tā balstās uz ļoti daudziem postulātiem, uz milzīgu un stipri nepievilcīgu neinformētības, baiļu un aizvainojuma sajūtu murskuli, kā arī „speciālajām interesēm”, tai skaitā ārējām. Aplūkosim dažus svarīgākos.

1. Valstij nav attīstības plāna, tātad attīstība nav iespējama, Jebkurus datus, kuri ir pretrunā ar šo apgalvojumu, tātad var droši ignorēt. Varētu diskutēt par pašu plānu (ne)esamību, bet ne tas ir svarīgākais. Kā ir teicis izcilais latviešu ornitologs Kārlis Vilks, pasaules izzināšana nav galvenais cilvēku rīcības dzenulis. Lielākajai daļai ļaužu svarīgāks ir psiholoģiskais komforts un kognitīvā viengabalainība. Pasaule, kuru virza pašorganizējoši spēki, kurā trūkst vienotas vadības un vīzijas, daudziem cilvēkiem ir biedējoša. Tas lielā mērā nosaka gan nepatiku pret evolūcijas teoriju, gan pret pašreizējo Latvijas izaugsmes modeli. Esmu pārliecinājies, ka biologi intuitīvi labāk saprot daudzus procesus ekonomikā nekā liela vai pat lielākā daļa ekonomistu. Bioloģija ir saprotama tikai evolūcijas teorijas gaismā, ekonomikas izaugsme ir saprotama, aplūkojot to kā evolucionāru procesu, nevis „inteliģento radīšanu”. Neaicinu gan šo pieeju absolutizēt, bet, kā teicis Džons Meinards Keinss, labāk ir būt aptuveni patiesam nekā precīzi aplamam.
2. Valdība nerīkojas tā, kā darīja Kārlis Ulmanis. Ja palasīsiet, ko par starpkaru perioda Latvijas ekonomisko politiku, tai skaitā politiski kurbulēto cukura un spirta rūpniecību rakstījis trimdas latviešu vēsturnieks Arnolds Aizsilnieks, jūs acumirklī pārstāsiet par to uztraukties.
3. Latvijā rūpniecības īpatsvars ir vairākkārt zemāks nekā attīstītajās valstīs, tātad esam nabaga atpalikusi valsts, tā kā īpatsvaru nav iespējams strauji palielināt, tātad nav arī attīstības iespēju. Nav grūti uzzināt, ka apstrādes rūpniecības īpatsvars Latvijā un ES vidēji 2011.gadā bija gandrīz identisks, attiecīgi 14% un 15% no kopējās pievienotās vērtības. Turklāt Latvija it kā pat varētu „atļauties” zemāku rūpniecības īpatsvaru, jo mūsu transporta sektors ir ļoti liels (13% no ekonomikas) un izteikti uz eksportu vērsts, tas pats sakāms par lauksaimniecību un mežsaimniecību. Latvijas eiropeiski relatīvā nabadzība nav nozaru struktūras vaina, vienkārši viss ir salīdzinoši maziņš.
4. Makroekonomiskie dati uzlabojas, bet tiem nav nekāda sakara ar tautas dzīvi. Makro dati ir visa ekonomikā notiekošā summa, taču izaugsmes ietekme uz dažādiem cilvēkiem patiešām ir atšķirīga, tāpat kādu laiku var nesakrist IKP un vidējās pirktspējas pieaugums. Taču pat laikā, kad vidējais dzīves līmenis auga apbrīnojami strauji — 2000-2007.gadā reālais patēriņš pieauga gandrīz 2,1 reizi un dzīves līmenis būtiski pieauga visām lielajām sabiedrības daļām, cilvēki aptaujās turpināja teikt, ka dzīve kļūst sliktāka. Tātad šajā gadījumā nevienlīdzības problēma tiek pasniegta kā izaugsmes problēmu, tiek vienkārši ignorēta aritmētika vai arī tiek gaidīta līdzjūtība par grūto bērnību.

Tagad brīdi mierīgi pasēdiet un ļaujiet savā sirdī ieplūst līdzjūtībai pret valdību, kurai šādā intelektuālajā vidē ir jāpieņem racionāli lēmumi.