EKONOMIKA ROTAĻĀJAS

Publicēts žurnāla Klubs 2013.gada augusta numurā

Nekad neaizmirsīšu ironiju, ar kādu Brunis Rubess izrunāja vārdus „realizēt produkciju”, raksturojot kādas Latvijas uzņēmēju daļas domāšanas veidu un attieksmi pret saviem produktiem, klientiem un pasauli kopumā. B.Rubess bija viens no visu laiku izcilākajiem latviešiem — uzņēmumu vadītājiem, savu karjeru Volkswagen viņš noslēdza uzņēmuma stratēģijas direktora amatā. Ar viņu tikos 2006.gadā, nesenās Latvijas ekonomikas plānprātības lēkmes kulminācijā. Toreiz viņa veselība vairs nebija nekāda spožā un brīžiem varēja nojaust, ka domas skrien pa priekšu spējai tās izteikt, taču tieši nepieciešamība taupīt vārdus varbūt padarīja mana intervējamā (toreiz biju laikraksta Diena žurnālists) izteiksmi jo rotaļīgu.

Biju centies noskaidrot viņa domas par to, kāpēc Latvijas rūpniecībai pēc neatkarības atgūšanas nebija diez ko labi sekmējies, par spīti tās sākotnēji visnotaļ cienījamajam tehniskajam potenciālam, apmēram tā. Jautājumu uzdevu dikti „samudrītu”, bet atbilde bija viens it kā nevērīgi izmests teikums (citēju pēc atmiņas): „es bieži esmu dzirdējis viņus sakām — REALIZĒT PRODUKCIJU”, izrunāts ironiska smaida un caururbjoša skatiena pavadībā.

Jo lielāks mākslinieks, jo garāka pauze. Līdz sekojošajam patiesības brīdim, kas nežēlīgi spilgti izgaismoja vājās vietas mūsu kolektīvajā saimnieciskajā gudrībā, bija atlikuši trīs gadi. Sekojošā vismaz tikpat likumsakarīgā krīzes pārvarēšana (diemžēl kļuvusi pazīstama ar stulbo palamu „veiksmes stāsts”) ar katru dienu vairāk atklāj pozitīvos pretstatus. Ne jau tikai slikta pieredze ir pamācoša, arī laba — Latvijā ir daudz apbrīnojamu cilvēku, kuru domāšana ir spilgts pretstats pasaulei, ko ar diviem klusu izrunātiem vārdiem pa sienu bija izsmērējis mans sarunu biedrs. Mans darbs deva un dod iespēju šādus cilvēkus bieži satikt, būtu ļoti muļķīgi domāt, ka bankā ir vērts strādāt tikai naudas dēļ.

Šīs divas pasaules joprojām pastāv līdzās un kontrasti starp tām ir neizsmeļams intelektuālās baudas avots. „Realizēt produkciju” dzīvo pasaulē, kurā dominē bailes saskarsmē ar nenoteiktību, uzņēmējdarbības videi neizbēgami piemītošo veselīgo haosu, centieni ar pasauli mijiedarboties caur hierarhijas kanāliem un saskaņā ar reglamentu, nolemtības sajūta. Realizēt produkciju. Apgūt fondus. Noteikt, kādā virzienā valstij ir jāattīstās. Jāsakārto ekonomika. Valstij vajadzīgs saimnieks. Dzīve kā smags, nebeidzami garš vilciena sastāvs, kas brauc pāri tavai galvai. Nelielu radošu brīvību vēl pieļauj „gribējām kā labāk, sanāca kā parasti”, bet tā debilizēti sadzīviskais ekvivalents „lietas ir tādas, kādas tās ir” nepieļauj pat to. Šīs pasaules iemītniekiem piemīt pārmērīga nopietnība, pompozitāte, pašironijas trūkums. Tai raksturīgs arī primitīvs empīrisms. 2006.gadā tas nozīmēja — līdz šim dzīvokļu cenas ir pieaugušas, ejiet bekot ar savām teorijām, kas saka, ka tās var kristies. Daži dižākie burbuļa pūtēji pēc tam kļuva par lielākajiem pesimistiem, neticēja ekonomikas spējai atgūties. Cilvēki, kuri pārāk nopietni uztver paši sevi, ir slikti prognozētāji, jo spēj tikai domāt par savu neseno pieredzi. Biznesa pasaules dvēseles birokrātiskā stīga perfekti rezonē ar daļu akadēmiskās pasaules un žurnālistikas, kuru lietošanas instrukcija paredz karjeras veidošanu caur shematiskas pasaules ainas būvēšanu. Tajā panākumus var gūt, nēsājot sev līdzi oficiāli sertificētu zīmodziņu komplektu — „radošā ekonomika”, „gāzes adata”, „inovācijas”, „enerģētiskā neatkarība”, „augsta pievienotā vērtība”, „izglītība kā attīstības pamats” un tos dažādā secībā savirknējot rakstos un konferencēs.

Par laimi, līdzās slimīgajai sabiedrisko norišu teorijas pasaulei līdzās plaukst lietišķās prakses zaļais koks, vērtības radīšana kā improvizācija, māksla, intelektuāla rotaļa. Ja vārdu un simbolu pasaulē panākumus nosaka spēja ievibrēt intelektuējošās elites rezonanses kameru, tad pieprasījuma un piedāvājuma pasaulē izvirzās tie, kuri spēj intuitīvi tvert haotiskās realitātes raupjo audumu, saskatīt izņēmumus likumsakarībās, iet pret vispārpieņemto gudrību, aizvainot, eksperimentēt, savaldzināt, šķelt, sprēgāt. Patiesā, sirdsšķīstā kapitālismā dzīve ir spēle, sacensība par to, kurš kuram vairāk patiks. Tirgus kā nebeidzams mīlas trijstūris vai daudzstūris vai drīzāk mozaīka ar bezgaldaudziem vienam otru savstarpēji pārklājošiem daudzstūriem. Mazo mērogu pasaulē var redzēt daudz foršu, skaistu, dinamisku, rotaļīgu, efektīvu, precīzu, krāsainu, lokanu, gaisīgu mijiedarbību. Tās rada lietas, kas gan dara dzīvi skaistāku, gan ceļ ienākumu līmeni. Pirms desmit gadiem vārdu savienojums „Latvijā ražota luksusa prece” bija teju tīri teorētisks jēdziens, tagad tam ir daudz izpausmju pārtikas, apģērbu, mēbeļu un citās nozarēs. Produktu radīšanas process kā grandioza komerciāla rotaļa ienes ekonomikā dzīves garšu. Ekonomika nepaliek parādā un padara bagātāku ikdienu. Think small, reiz vēstīja VW reklāma. Mēs nevaram detalizēti prognozēt sabiedrības attīstību, bet mūsu zināšanu vēdekļa ārmala saskaras ar bezgalīgu situāciju un paradoksu kopu — milzīgu un strauji mainīgu iespēju okeānu.

Esmu ekonomikas komentēšanas biznesā uz pilnu vai nepilnu slodzi jau gandrīz divdesmit gadus un daudz ko atceros. Piemēram, nebeidzamo teoriju straumi par Latvijas tautsaimniecības nespēju attīstīties. Pamatā šīm teorijām ir birokrātiska mentalitāte — pārliecība, ka dzīvi var un vajag prognozēt, klasificēt, kontrolēt. Latvijā pakāpeniski augusī brīvības teritorija šo mentalitāti dzen bailēs un morāliskā sašutumā, kas pašai palīdz ignorēt tās prognozēšanas vēsturi — kopš deviņdesmito gadu vidus labklājība pieaugusi vairāk nekā divkārt. Ķēķa antisemītisms ir gaistoša parādība, kamēr ķēķa intelektuālisms zeļ un plaukst, diskusiju par attīstības politiku stipri ietekmē zema līmeņa tekstuālā inteliģence un bērnišķīgais kreisumlabējums. Ja ekonomiskie procesi iekļautos formulās un būtu prognozējami, tad ar milzu resursiem apveltītās publiskās un privātās varas struktūras spētu kontrolēt pasaulē notiekošo, bet tā nav. Mums nebūtu cerību attīstību virzīt kā pilnībā prognozējamu procesu, jo pasaules ekonomikā esam drīzāk underdog jeb sacensību dalībnieks, kuram „objektīvās” iespējas uzvarēt ir salīdzinoši nelielas. Mazais sunītis tomēr var uzvarēt, pateicoties pasaules neprognozējamībai. Palielināt savu ekspozīciju pret labajiem Melnajiem Gulbjiem var eksperimentējot, rīkojoties pretēji „visi zina”. Inovatīva rīcība ir arī atteikšanās būt inovatīvam brīdī, kad visi pārējie domā, ka tas ir nepieciešams. Ja mēs visi spētu „vienoties par to, kā valstij jāattīstās”, tas atstātu mazāk vietas brīvībai un labklājībai nekā situācija, kad visi ar visiem civilizēti plēšas. Industriāla politika var būt sekmīga, bet tad, ja nebalstās uz spiešanu ar masu caur vertikālām struktūrām, bet kā improvizējoša saspēle starp valsti un privātajiem uzņēmumiem, dinamiskā procesa ietvaros vienai pusei otras rīcību atbalstot ar savām stiprajām pusēm.

Kā vienai no 10% valstu ar straujāk augošo ienākumu uz vienu iedzīvotāju (kopš 1995.gada) jebkurai stratēģiskai diskusijai par attīstības politiku būtu jāsākas ar vārdiem — ko mēs esam izdarījuši pareizi, tā vietā nepārtraukti dimd ķēķa intelektuālisma refrēns — kāpēc mēs esam tādos … … … . Ekonomika attīstītos vēl straujāk, ja tai netraucētu padomju inženieriski-birokrātiskās mentalitātes atspulgs valodā, tai ir milzīga vara pār cilvēku prātiem, kā vēsta minimālistiskais mājiens ar mietu šī raksta ievadā. Latvija it kā pastāv latviešu valodas dēļ, bet šamējā ir nepateicīga, bendē valsti nost. Valoda jau nav vainīga, tā ir veidojusies vidē, kur dzīve bija reglamentēta, cilvēkiem bija ierobežotas iespējas izvirzīties, sevi izteikt vārdos un lietās. Turklāt problēma nav tikai padomju mantojums, arī jaunāki laiki nesuši savu intelektuālā piesārņojuma tiesu. Tādas parādības kā „inovācija” vai „pievienotā vērtība” pasaulē parādījās, pirms tās kāds spēja nosaukt vārdā. Pēc tam, kad šī nelaime ir notikusi, rodas akadēmiskas industrijas, kas pārtiek no šo procesu aprakstīšanas un klasificēšanas, kas savukārt rada pamatu birokrātiskām struktūrām, kas mēģina attaisnot savu eksistenci ar nebeidzamu pētījumu un konferenču straumi, cenšoties notvert minēto procesu netveramo būtību garlaicīgā konceptuālā sprostā, tos kontrolēt, veicināt, uzraudzīt.

Neesmu svētais, pats savulaik esmu pielicis roku pie šī intelektuālā piesārņojuma vairošanas, taču lūdzu šoreiz neskatīties uz maniem darbiem, bet klausīties vārdos.